 |
| Grenlandes haizivs / Foto: xray-mag.com |
Grenlandes haizivjis (Somniosus microcephalus) vienmēr bijušas noslēpumiem aptvertas. Tai skaitā šo zemūdens iemītnieku patiesais vecums arī bijis nezināms, zinātnieki tikai uzskatījuši, ka tam jābūt lielam.
Noteikt Grenlandes haizivju vecumu ir ļoti grūti. Šīs haizivis aug ļoti lēni - mazāk kā centimetru gadā - tas liek domāt, ka Grenlandes haizivis dzīvo ļoti daudzus gadus. Pirms vairāk kā 50 gadiem tika veikts pētījums, kad haizivis tika notvertas, mērītas, iezīmētas un atlaistas. Pēc daudziem gadiem dažas no šīm haizivīm tika atkal notvertas un mērītas. Šie mērījumi pierādīja, ka Grenlandes haizivis aug ļoti lēni.
Kopenhāgenas universitātes zinātnieki šīs haizivju sugas pārstāvju vecuma noteikšanai izmantoja radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Kā laika atskaites punktu ņemot oglekli-14, kas radās pēc 1950-tajos gados veiktajiem kodolizmēģinājumiem. Šo kodolizmēginājumu rezultātā atmosfērā palika liels daudzums radioaktīvā oglekļa - tas nonāca arī dzīvniekos un zivīs.
Kā atzinis vadošais pētnieks Juliuss Nīlsens (Julius Nielsen) - izanalizējot iegūtos materiālus ar 95% pārliecību var teikt, ka vecākā haizivs, kura tikusi mērīta ir bijusi vecumā starp 272 un 512 gadiem.
Grenlandes haizivis dzīvo Atlantijas okeāna ziemeļdaļā un Ziemeļu Ledus okeānā. Tās ir vienas no lielākajām haizivīm - to garums var pārsniegt 6m, bet svars 1000kg.
Radioaktīvā oglekļa datēšana jeb oglekļa-14 datēšana ir radioizotopiskās datēšanas metode, ar kuru nosaka organisko vielu saturošu objektu absolūto vecumu — gadu skaitu kopš bioloģiskā objekta nāves. Metode balstās uz oglekļa-14 (14C) jeb tā saucamā radioaktīvā oglekļa radioaktivitātes mērījumiem organiskajās atliekās vai objektos. Kamēr organisms ir dzīvs, tas nemitīgi apmaina savus oglekļa atomus pret apkārtējās vides oglekļa atomiem, uzturot radioaktīvā oglekļa izotopa saturu tādu pašu kā apkārtējā vidē. Atmosfērā radioaktīvais ogleklis rodas, kosmiskajiem stariem iedarbojoties uz gaisa slāpekli. Kad organisms nomirst, oglekļa apmaiņa izbeidzas un oglekļa-14 saturs tajā sāk samazināties, radioaktīvajam izotopam sabrūkot. Jo ilgāks laiks pagājis kopš organisma nāves, jo mazāka ir palikusī izmērāmā radioaktivitāte.
Pielietojot radioaktīvā oglekļa datēšanu, var noteikt vecumu līdz 50 000 gadu tālai pagātnei jebkuram materiālam, kas satur organiskas izcelsmes oglekli, kā piemēram, kauliem, putekšņiem, koksnes atliekām u.c. Lai datēšanu veiktu pēc iespējas precīzāk, nepieciešama metodes kalibrēšana, ņemot vērā dažādas dabiskas oglekļa-14 satura svārstības apkārtējā vidē. Piemēram, mūsdienās radioaktīvā oglekļa saturs atmosfērā vairs nav tāds, kā senāk. No vienas puses, ir sadedzināts daudz fosilā kurināmā, kas satur ļoti senu oglekli, kur radioaktīvais izotops sen sabrucis — tas samazina 14C koncentrāciju gaisā. No otras puses, veiktie kodolieroču izmēģinājumi ir radījuši papildu 14C piesārņojumu.
Radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi izstrādāja amerikāņu fiziķis Vilards Libijs (angļu: Willard Frank Libby), par ko 1960. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija ķīmijā. Metodi veiksmīgi pielieto arheoloģijā un antropoloģijā.
Info: www.xray-mag.com un Wikipēdija
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru