 |
| Foto: pinterest.co.uk |
Daivinga laikā nirēja organisms piesātinās ar slāpekli, bet izniršanas laikā tas lēnām no organisma izvadās. Lai daivs nebeigtos ar dekompresijas slimības risku, tas jānoslēdz tā, lai līdz izniršanas brīdim viss daivera organismā uzkrātais slāpeklis būtu izdalījies - lai nirēja audos neveidotos gāzu burbulīši.
Izšķīdušā slāpekļa daudzumu organismā nosaka niršanas dziļums un šajā dziļumā pavadītais laiks. Tāpēc katram dziļumam ir noteiktas tā saucamās bezdekompresijas robežas jeb zem ūdens pavadāmā laika ierobežojumi. Ievērojot visus šos noteikumus daiverim nedraud dekompresijas slimības risks. Bet ja daiva laikā netiks ievērotas noteiktās konkrētā dziļuma bezdekompresijas robežas, tad audos uzkrātais slāpeklis nepagūs izvadīties no daivera organisma un paliks nosprostots audos. Uzpeldēšanas laikā mazinoties ārējam spiedienam muskuļos, locītavās, taukaudos, kaulos un nervos palikušie gāzu burbulīši izpletīsies un uzsāks audu mehānisku saspiešanu un bojāšanu. Tā arī būs dekomompresijas jeb Kesona slimība.
Smagā formā dekompresijas slimība var izraisīt ne tikai paralīzi, bet tā nirējam var būt arī letāla.
Dekompresijas slimības ārstēšana notiek rekompresijas ceļā ārstējoties barokamerās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru